Katrs projekts, kurā esmu piedalījusies, vienmēr sniedz man jaunus ieskatus, balstoties uz gūtajām pieredzēm. Un tas nav tikai tāpēc, ka šie projekti norisinās dažādās valstīs, kas bagātas ar tradīcijām un pieredzi, bet gan tāpēc, ka katrs projekts man kā personībai piedāvā patiesumu un vērtību.

Šoreiz mans galamērķis bija Gruzija, un ļaujiet man sākt ar vārdiem: “Tas bija patiesi iespaidīgs piedzīvojums!”

Gruzija kā vieta: Daudzveidība un izcilā virtuve

Gruzija ir valsts, kas piesaista ar kontrastiem un dziļi iesakņotu kultūras bagātību. Lai gan mans laiks Gruzijā bija īss, tomēr mans iespaids par Gruziju kā valsti, kas atrodas Eiropas un Āzijas krustcelēs – ir ar spēcīgu neatkarības garu un savu unikālo identitātes sajūtu. Prātā ir palikusi kāda saruna, kas manī radīja dziļu cieņu un izpratni par Gruziju un tās cilvēkiem: kāds vīrietis ar lepnumu man teica: “Mēs neesam ne aziāti, ne eiropieši. Mēs esam neatkarīgi.” Šī dziļi iesakņotā mīlestība pret savu zemi, vēsturi un identitāti ir jūtama ikvienā gruzīnā un veido viņu dzīvesveidu.

Katrs reģions atklāj savu unikālo garšu, tradīcijas un stāstu kopumu, radot sajūtu, ka Gruzija ir kā kultūras sega, kas savīta no daudzveidīgiem materiāliem un krāsām. Es piedzīvoju tikai nelielu daļu no tā, ko Gruzija var piedāvāt, taču tas bija pietiekami, lai saprastu – man šeit jāatgriežas, lai vēl vairāk iepazītu tās skaistumu un garu. Gruzīni izjūt dziļu saikni ar savu zemi, kultūras mantojumu un piederību, un tas atspoguļojas visā – no senām tradīcijām un aizraujošiem stāstiem līdz pat viesmīlībai un stiprajai kopības sajūtai.

Viens no Gruzijas spilgtākajiem aspektiem, bez šaubām, ir tās daudzpusīgā virtuve. Gruzīnu ēdieni ir ne tikai garšīgi, bet arī nes sevī vēsturi, kas atspoguļo tautas dvēseli – siltu, viesmīlīgu un pilnu cieņas. Ēdieni ir bagātīgi garšās, ar garšvielām un zaļumiem, kas katrā kumosā piešķir nākamā līmeņa baudījumu. Tādas klasikas kā hačapuri (ar sieru pildīta maize) un hinkali (ar garšvielām un buljonu pildīti pelmeņi) nav tikai ēdieni, bet veseli piedzīvojumi, kas atspoguļo Gruzijas filozofiju – maltīte ir jāizbauda un jādala ar citiem.

Mans personīgais favorīts tomēr ir nigvziani badridžani – baklažānu ruletes ar bagātīgu valriekstu pildījumu. Šie smalkie ruļļi apvieno maigus baklažāna šķēlītes ar krēmīgu, pikantu valriekstu pildījumu, un katrs kumoss ir garšu eksplozija, kurā jūtamas ķiploku, koriandra un vieglas granātābolu sēkliņu salduma notis. Šis ēdiens lieliski atspoguļo gruzīnu virtuves būtību – mīlestību pret svaigām sastāvdaļām un spēju no vienkāršiem produktiem radīt kaut ko neaizmirstamu.

Gruzīniem katra maltīte ir svētki, ko bieži pavada tradicionāli tosti – nevis vienkārša glāzes pacelšana, bet dziļi sirsnīgi vārdi, kas godina draudzību, ģimeni un dzīves skaistumu.

Pieredzes un iepazīšanās spēks

Šajā ceļojumā es vēlos koncentrēties uz diviem svarīgiem aspektiem: mieru un cilvēkiem.

Ļauj man sākt ar nelielu priekšstatu par projektu un to, kā tas man lika justies. Iedomājies vietu, kur viss un nekas pastāv līdzās, vietu, kur ikvienam vajadzētu aizmirst par interneta pieslēgumu, kā arī vietu, kur ir iespēja izveidot labākos savienojumus reālajā dzīvē. Šeit katra problēma izzūd, un šeit frāze “dzīvot vienkāršu dzīvi” tiek izprasta pilnībā.

Kā droši vien var iedomāties, projekts norisinājās gandrīz vai nekurienes vidū, kur tuvākais veikals pats par sevi bija pieredze un kur ūdens varēja pats izlemt, vai tas darbosies vai nē. Mēs darījām vienkāršus darbus — lauku darbus —, kas man bija aizraujoši ik brīdi, jo pirmo reizi braucu ar traktoru (varbūt tikai uz minūti, bet tomēr…). Mans mīļākais uzdevums tomēr bija riekstu mizošana. Sākumā nekas īpašs, taču ar neticami siltu un mierīgu pieeju šī pieredze parādīja, cik daudz mēs kopā varam paveikt. Kad mēs sākām, tā bija pilna telpa ar riekstiem, bet ar katru dienu mēs varējām redzēt soli pa solim rezultātus un tuvošanos finišam. Es izbaudīju katru šī darba daļu ar sarunām, mūziku un daudz ko citu. 

Tā bija tieši tāda vieta, kāda man bija vajadzīga manai dvēselei, un es jutos pateicīga, ka man bija šī pieredze. Pat domājot, manā sejā parādās smaids, jo prātā nāk tik daudz brīnišķīgu mirkļu: sēžot pie ugunskura un vērojot zvaigznes, ieelpojot svaigo, vēso kalnu gaisu, dodoties pārgājienā, lai redzētu saullēktu, kas laužas pāri virsotnēm un malkojot visgaršīgāko tēju, dodoties pie vecās kundzes, kura mums iedeva svaigu pienu un olas, stāvot pie zirgiem, vienkārši klausoties klusajā dabā un baudot visu laiku mīļākās dziesmas, tādas lietas kā vēlu vakara uzkodas, ko dalīju ar citiem, vai karstas dušas svētlaime pēc dienas darbiem.

Tā ir taisnība, ka es redzu dzīvi caur pieredzēm — jo daudzveidīgākas, jo labāk. Tas pats attiecas uz cilvēkiem; dzīves laikā ir neticami vērtīgi satikt pēc iespējas vairāk dažādu cilvēku, īpaši tos, kurus vēlies paturēt sev līdzās. Tikpat svarīga ir spēja saprasties un sazināties ar cilvēkiem, kuri var atšķirties no tā, kas parasti ir “pieņemts” vai “normāls”, un redzēt arī citu perspektīvas. Būtiska ir spēja nolikt malā savu pārliecību un atjaunot savu uztveri, pamatojoties uz sapratni un atvērtu sirdi.

Šis projekts man atgādināja, ka dažreiz visvērtīgāko iespaidu atstāj visvienkāršākā pieredze un patiesākā komunikācija. Tas ne vienmēr attiecas uz vietām, kurās var iegūt visvairāk greznības vai izklaides. Dažreiz runa ir par klusiem rītiem, kopīgām maltītēm un brīvību vienkārši būt — izbaudīt katru mirkli tādu, kāds tas ir. Šis ceļojums uz Gruziju man iemācīja, ka neatkarīgi no tā, kur es atrodos, vienkāršībā ir dvēselisks skaistums un patiesa komunikācija ar citiem ir piepildījums pašai sev. Un, manuprāt, šīs ir tās pieredzes, kas patiešām paliek ar mums.

Tāpēc, noslēdzot šo nodaļu, bet gaidot nākamo piedzīvojumu, līdzi sev ņemšu šīs vērtīgās atziņas un nozīmīgās atmiņas. Es turpināšu ticēt īstam un neviltotam komunikācijas spēkam un atgriešanās biļetei uz Gruziju, kur es varēšu atgūt saikni ar tās satriecošo skaistumu, pretimnākošajiem cilvēkiem un būtību, kas to padara tik īpašu.

Man pietrūkst šīs pieredzes.

bet visvairāk…